Par to, kas ap mani no manas puses…

Vienkāršība

Visi cenšas būt interesanti.

Visi cenšas būt aizņemti.

Kāpēc visi necenšas būt vienkārši?

Cik daudz ir tādi cilvēki, kuri cenšas dzīvot vienkārši?

Vienkārši iet un priecāties par šo pasauli, kura uz kādu laiku ir dota par mājvietu? Lai arī tā ir nepilnīga, tomēr ir tajā ļoti skaistas un ļoti jaukas lietas. Skaisti dabas un pilsētas skati. Mīlestība un Patiesība. Draudzība.  Kalni un lejas. …

Kad tā vnk dzīvot var pieredzēt tik daudz lietas. Labas lietas.

Dzīvot tīri. Kālab cilvēki neinteresējas dzīvot tīri un patiesi? Saskaņā ar savu sirdsapziņu? Un arī nenodarot citiem pāri… Bet cilvēki cenšas būt pārāki ar kaut ko. Tas šķiet pārāk muļķīgi, jo visi cilvēki taču ir vienādi! Ja kādam ir kaut kas vairāk, viņa ir kaut kas cits mazāk.

Tās vienkārši labās lietas dod prieku. Bet cilvēki tiecās pēc atčgānām lietām, kas ir kā maldugunis un nemaz nedot prieku! Vai tas nav vnk jocīgi?

Ko cilvēki dara, ja iemīlas?

Iemīlēšanās – iepatīkas pretējais dzimums. Iemīlēšanās ir kad tauriņi vēderā. Iemīlēšanās, kad uz momentu pazūdot filmai, saskati tikai otru cilvēku. Iemīlēšanās ir sapņošana par otru cilvēku, jo redzi viņu labāku kāds viņš ir. Iemīlēšanās ir otra apbrīnošana. Iemīlēšanās ir pirmais un pēdējais solis uz mīlestību. Un vēl daudz skaistas lietas…

Ko cilvēki dara, ja iemīlas?

Dažs pats priecājas! Daži to grib pavēstīt visai pasaulei! Daži konkrētajam pārstāvim! Daži baidās no patikšanas, jo baidās no sāpināšanas! Bet daudzreiz ir vērts paciest sāpinājumus, lai varētu piedzīvot iepriecinājumu! Tas ir to vērts! Jo katrās attiecībās ir sāpinājumi – agrāk vai vēlāk! It īpaši iemīlēšanās – tās jau nav mūžīga, tikai sākumā! Dažkārt var būt sāpīgi pāriet no iemīlēšanās uz mīlestību. Jo mīlestība ir darbības vārds. Iemīlēšanās beigas var būt kā tāds balons, kas pārsprakst ar lielu troksni. Un tad abi nosbīstās un iet katrs uz savu pusi, dzīvojot savu egoistisko dzīvi vai paliek kopā uz mūžu, daloties priekos un bēdās.

Bet atgriežoties pie sākuma. Kā pareizi rīkoties, kad esi iemīlējies? Man pareizi šķiet šādi:

1. Pateikt, jo viss kļūst skaidrs! Atbildes ir:

- Tu man nepatīc! Ja atbilde ir noraidoša, tad viss beidzas kā sākas. Dažiem tas ir vieglāk, dažiem grūtāk… Pārējie 2 punkti neseko! Un lieki sava enerģija nav jātērē izrādot otram savu patiku!

-/+ Nezinu, gribētu par to padomāt! Pēc laika tiek dota atbilde.

+ Tu man arī patīc! Seko nr.2

2. Ja atbilde = pozitīva, tad savu patiku var izrādīt.

Izvēloties otra cilvēka klātbūtni

Kopēji pasākumi

Sīki iepriecinājumiņi.

u.c.

3. Ja vēl joprojām patikšana turpinās, tad ir jautājums/aicinājums uz ciešu draudzību ar nodomu būt kopā uz mūžu. Tam seko randiņi, komplinemti. Un visas tās skaistās un romantiskās lietas pirms seko bildinājums – laulība.

Kā attēlā var redzēt, tad ir arī negatīvā puse!

- 1. Ja par to nepasaka. Tas izzūd nebūtībā. Cilvēki nodara neapzināti sev un varbūt otram pāri. Un noteikti radīsies stulbas situācijas.

- 2. Ja nepasaka un izrāda. Daudzreiz to var pārprast. Ja izrāda iepriekš nepasakot, tur ir bīstamība, ka otram Tu nemaz nepatīc un tad izrādīšana ir galīgi lieka.

- 3. Ja nejautā par ciešāku draudzēšanos, tad var gadīties, ka otrs nesaprot. Un galīgi var iznākt slikti.

Protams, šie visi 3 punkti var būt dažādos veidos un dažādās kombinācijās. Laiks varbūt kādam būs 3 gadi, kādam 3 mēneši, kādam 3 nedēļas…

Šis ir mans skatījums un varbūt citiem galīgi nepieņemams. Var gadīties, ka mans skatījums ar laiku, kas mainās.

pārmaiņas

kaut kāds ritīgi, ritīgs pārmaiņu laiks. ir sācies kaut kas jauns. cilvēkam ik pa laikam vajadzīgas pārmaiņas. reizēm mazas un reizēm lielas.   dažkārt, lai būtu jaunais ir smagi smagi jāstrādā. bet beigās par padarīto ir prieks. un nevar zināt kāds būs tas jaunais?

tāpat kā gadalaiki mainās… kā dienas un kā naktis! cik skaisti šī pasaule iekārtota, jo tā mainās. un galvenais mums jāmainās līdzi(bet tikai uz labo pusi).

kurš vainīgs?

Cilvēki tik daudz reiz vaino otru, bet paši uz sevi nepaskatās. Cilvēkiem vajadzētu iepazīt sevi, lai viņi spētu nevainot citus. Tas var notikt dažādi, dažkārt paliekot vienam un dažkārt esot kopā ar citiem. Tad kad ierauga savas vājības, bieži tās neatšķīrās no citu cilvēku vājībām. Cik neiecietīgi cilvēki mēdz būt pret citu vājībām?! Bet savas attaisno, pat aizstāv… un tāpēc… ir pareizi citus mīlēt, kā sevi pašu! Bet tā nav tā egoistiskā mīlestība, bet cieņas mīlestība.

?

Man vajag rakstīt, citādi tāda sajūta: es mirtu.

Nesaprotu, no kurienes tas? Manā dzimtā ir vairāk aktieru, koros dziedātāju, kāds vēl amatiera līmenī instrumentu spēlē… cik es zinu. Nu vot, kur es tāda gadījos?

mani radi (nesakārtotā secībā)

manas dzīves aizkulises

beidzot laiks ir klāt. beidzot es te rakstu. šīs piezīmes ir apmeklētas daudz… te ir mana ikdiena… mani tiešām interesē, ko cilvēki te atrod? nja.. bezmaksas filmas ir topā!

man jāiet gulēt, bet, kad tad lai raksta? laiks ir tik maz…kādu mēnesi domāju, ka vajag ko uzrakstīt, bet manas rūpes pārsvarā ir par mācībām.

mani nomāc viena lieta…ceru drīz tā atrisināsies, lai varu dzīvot netraucēti.tas jau velkas 2 mēnešu, bet galvenais elpot mierīgi.

nja.. manas dzīves aizkulises! (man tādas ir!)

daudz ir to cilvēku, kuri zina kādu manas dzīves pusi, bet prieks par tiem, ar kuriem var runāt visu un viņiem interesē! un tad pēdējā laikā Dievs devis kādu cilvēku, kuru ieraugot ir prieks… un tad gribas viņu egoistiski paņemt un nevienam nedot. tas nav labi… tās ir attiecības, kuras rada prieku un ceru, ka tas būs tā vienumēr… jo esmu jau kļuvusi aizdomīga attiecībā uz cilvēkiem, bet kā teica viens cilvēks: tas ir to vērts piedzīvot sliktās lietas, lai būtu labās! Pagaidām vēl ir labās… un daža kripata slikto, bet tas viss pagaidām beidzās laimīgi… ja ne vienā reizē, tad nākamā reizē! Un ir vērts gaidīt nākamo reizi…

viena revolūcija ir garām. cilvēki nesaprata, ka es tāda esmu. Nja… es dzīvoju saskaņā ar savu sirdsapziņu un cilvēki domā, ka es kaut ko vēlos panākt. Manuprāt, ir labi dzīvot ar savu sirdsapziņu un godīgi, jo tad cilvēks ir tāds kāds viņš ir. Beidzot, laikam es esmu tāda kāda esmu. Paldies Dievam par to, ka viņš mani šajā ceļā sāka vadīt pāris gadus atpakaļ… ja kāds cilvēks mani nīst, tad viņam pašam ar sevi ir problēmas un otrādi! dusmoties par kādu konkrētu nelabu lietu ir kas cits, nekā dusmoties uz cilvēku par to, ka viņš tāds ir.

varbūt šis klusais(un reizē skaļais) laiks ir, lai es saprastu, ka nevar vainot citus, ka viņi man traucē vai kā līdzīgi…  paiet laiks un apjaut, ka tas apnikums ir manī iekšā… irlabi pabūt vienam mēnesi, lai saprastu, kas es esmu? un ieraudzīt arī savus trūkumus… protams uz to var reaģēt dažādi, bet pareizi ir: nesodīt par viņa trūkumiem viņus… tas ir neatstumt! bet mīlēt… un tas nav viegli1

draugi

Izskatās, ka te viss ir pamests… bet tā nav! Pašlaik mana dzīvē viss grozās ap studijām.

Šķiet cilvēki ir 80 % nomainījušies! 20 % satur sazvanīšanās, ciemošanās, tusēšana kopā ar vecajiem, labajiem draugiem. Bet visu laiku jau nevar mākslīgi uzturēt dzīvu pagātni! Ir jādzīvo tālāk. Ja pat šajā posmā jābūt bez draugiem, bet ar milzum daudz paziņām, pazīstamiem cilvēkiem… Nav viegli būt vienam. Tā nav dzīvošana, bet izdzīvošana.

Savādi, ka cilvēki meklē kaut kādu pozicionēšanos, ka nevar būtu es pati. Jo vai tad tā ir draudzība? Tad vēl otrā saskata slikto… līdz ar to, itkā paši paliekot labāki, bet savus citus sliktumus atstāj malā. Nesaprotami, ka cilvēks runā par draudzēšanos, bet nedraudzējās…

Mans uzskats, ka ar visiem cilvēkiem var draudzēties. Ar citiem draudzība sanāk vieglāk ar citiem ir jāiemācās draudzēties.