Domāju, ka rakstot un pēc kāda laika var uz sevi paskatīties no malas..

tas ir kā spogulis, kur es zinu katru rētu, kur un kādos apstākļos tā radusies, bet citi redz tieki rētas… un nodomā – vai cik nesmuki izskatas! Bet tāda ir dzīve! Brūces sadzīst un paliek rētas, kuras vairs nesāp:)

gribējās rakstīt dzejoli.. bet nespēju!
un nevienu nesodu, tikai pasaku kā jūtos…. un kā redzu lietas… varbūt tās ir savādākas, tad es to gribētu ieraudzīt!
tik lielu atstumtību un vienaldzību neesmu no cilvēkiem vēl piedzīvojusi … protams, tas nav visur, bet tikai vietā, kur uzturos…
tik liela pamestības sajūta un noraidījumi, un pazemojumi, tā itkā viņi paustu savu klusi slēpto viedokli: ko Tu te meklē?
bet priekš kam tad vajadzēja mani vispār pieņemt? Vai arī viņiem ir vajadzīgi perfekti cilvēki, bet es tāda neesmu…
cik ļoti man pietrūkst tas kas bija… siltums un pieņemšana – tāda kāda esmu, nevis, ka man jāizliekas labākai… toreiz mana bēda bija ģimene un viņu attieksme, bet vismaz bija atbalsts… bet šiet tadag ar šo es esmu palikusi viena… un manis tas viss ir tik ļoti nogurdinājis… es tiešām negribu būt viena, jo Dievs nav radījis cilvēkus vienus… bet ko man darīt, ja nav neviena cilvēka līdzās, ja kādam stāstītu viņi tiektu ej no turienes prom! bet griezties atpakaļ.. tā var pārvērsties par sālsstabu…

kaut ar esmu prom, ir tik sāpīgi satikt kādu … un viņš jautā kā iet un ka pāris dienas atpakaļ par mani iedomājies un varbūt pat lūdzis …

un tad atkal vēss vai neitrāls rokasspiediens, nāvējošs klusums un ļoti atturīgs smaids… vēl tik pietrūkst vārdi: gan jau Dievs par Tevi gādās! (ar nodomu, nu vismaz labi, ka Tu mani neapgrūtini, gan jaukāds cits parūpēsies) Vai Dievs Tevi mīl (bet labi, ka man nav jāmīl, gan jau mīlēs kāds cits)…
un tad kā viens cilvēks teica: mēs visi esam grēcinieki, bet Tu esi lielāka grēciniece par mums!

un tad vēl jāutājums, ko pāris ir uzdevuši: kāpēc Tev viņš nav draugos! vajag taču uzzaicināt… un tad man riebjas, ka jānoturas un mierīgi jāatbild: pajautā viņam…(100% neviens to nav jautājis viņam, jo viņš sev neļau jautāt un teikt visu… kaut es tāda nekad nepaliktu)

to, ka atvainošanās nebūs, to jau zināju pirms kaut ko teicu… kaut gan bija tāda naiva cerība…(un neko darīt, ja viņam nepatīk darīt otram ko labu)… nekas cits neatliek kā distancēties kā pieprasīts, kaut gan man tas ir un būs tik grūti izdarīt… jo kā gan distancējoties var atrisināt visu? man tas nekad nav mācīts? kur Bībelē ir teiks, ka tā jādara? un nerakstīt….! nu manuprāt tagad sāksies vēl leilāks sviest kā līdz šim.. bet ko nu es tur varu darīt.. kā vien paraudāt un Dievam pateikt, ka man nepatīk tāda attieksme … unja nekas nemainīsies, lai Dievs dod ko citu, labāku…. kā teica tā sieviete vilcienā! jo šis mani beidz nost! es zinu ka pārmaiņas ir iespējamas, protams, uzreiz viss nesanāktu, bet cits jautājums ir vai cilvēks vispār to grib?…
un ja negrib, tad es ar negribu!

es nesaprotu kā man mainīties un pierast pie atstumtības, distancēšanās, klusēšanas?… bet ja viņiem tas vakadzīgs un tīkams.. nu lai jau tiek… labi, ka pret visiem man tā nav jāizturas un ir mīļi un silti cilvēki, kas domā kā otram arī būtu labāk… paldies Dievam, ka Dievs man ļāvis iepazīt ko patiesi siltu, laipnu…
tikai man sāk pietrūkt mīlestības… pietrūkst, ja jādod un pretī saņem tikai noraidījumu, izairīgu skatienu utt…
sāp sirds un birst asara…
un tie kuru dēļ šis notek, ja zinātu, tad ar savieptu seju visvēsākā vienaldzībā… un teiktu: Tu mūs pārbaudi!(jā ir pārbaudītas dažas lietas, bet tās bija no sirds, un nevienu reizi netika, kas specāli samākslots) un noplātot rokas teikt: es jau tāpat neko nevaru darīt… neesmu jau guru! bet ja neesmu nevienu reizi redzūjusi vai sajutusi atbalstu, un tas ir bezatbildīgi tā teikt! jo kurš tad visār ir te guru… manuprāt daudzreiz pietiek tikai ar gribēšanu otram palīdzēt un tad viss pats notiek no sevis… un pat ja nevar palīdzēt, tad svarīgi ir saņemt atbalstu…domāju ka atbalstu var sniegt jebkurš, pat tas kurm nekas nav….
es gan vairāk domāju, ka viņi negrib neko darīt…
viņi negrib būt priekš citiem, bet uzcelt sev ap māju augstu biezu sētu, lai neredz, ko viņi dara un lai nav jāredz citi, kuriem ir kādas vajadzības…

nja… bet visās šajās bēdās ir prieks par ģimeni, draugiiem, darbu, mājām… viss vairāk vai mazākā mērā labi un par to varu pateikties Dievam… bet tā kā esmu tāds sirds cilvēks, tad šis man liekas par smagu! Dievs palīdzi…

Ir tāds tukšums Ir tāds nogurums Varbūt rudens nāks ar augļiem Ja viss izdosies, tad mani sapņi piepildīsies nākamgad augusta beigās vienīgais, ko varu teikt, esmu palikusi tik ļoti neiecītīga, ka pašai riebjas un ir skumīgi dēļ šī… un vēl ir briesmīgi, ka satiku kādu cilvēku, kurš bija tik iecietīgs, tik laipns un mierīgs pret mani, kaut ar man pašai kauns biju tik nepiekājīga… bet nu jau viņš ir prom… no vienas puses varbūt labi… bet no otras puses…? vēl tikai gads un varbūt mana neiecietība arī pazudīs ar to prieku, ko piedzīvošu, jo mani sapņi sāks piepildīties… es tiešām ceru, ka man izdosies! Bet vēl līdz tam ir vesels gads… Tas ir savādi… cilvēki kļūst laimīgi, ka viņi dabūn to pēc kā sapņo… un manuprāt arī ir skaisti piepildīt kāda otra cilvēka sapni… un cilvēki ir dumi, ja viņi domā, ka darot otram pāri viņi kļūs laimīgi… tā ir laba sajūta zināt, ka otrs ir laimīgs un es varu kādam dot… pirmais ir vecāks dod bēnam… līdz beigās bērns dod vecākam… domāju mans vislielākais ieguvums ir no draugiem vai cilvēkiem, kuri kaut vai kādu brītiņu ir bijuši mani draugi man līdzās

Draugos un sabiedrībā notiek akcija: Es nebraucu reibumā! Tas liek domāt, ka parasti piedzeros, bet galvenais ir nebrauk! Ienāca prātā jauna akcija!

Alkohols ļauj aizmirsties – ir MĪTS!
Alkohols cilvēku padara līdzīgāku mērkaķiem, tāpēc ar daži cilvēki uzskata, ka cilvēce cēlušies no mērkaķiem!

Zinātnieki izpētījuši:
Alkohols nodara lielu ļaunumu manām smadzenēm!!! Tāpēc es nenodzeros!
ES NEDZĪVOJU REIBUMĀ!!!

cilvēki kļūst slaveni…

slava ir kaut kāda veida vara, kaut kāda veida narkotika, kas cilvēkam nodara ļaunu…

mani ļoti kaitina slaveni cilvēki un ielūkojoties sevī es jautāju: kāpēc kaitina… vai esmu greizsirdīga? Parasti mūs kaitina tas, kas mūsos ir pašos… vai pēc kā tiecamies… vai tas nozīmē? ka mana gēcīgā sirds grib būt slavena? atkritumi, vējā dzenātas savītušas lapas… tas ir briesmīgi, traģiski un šausmīgi…

galvenais dzīvē censties palikt neslavenam – neuzcelt sev pieminekli no zelta… censties nekad neuzspiest cilvēkiem savu subjektīvo viedokli, pasakot to… censties izpildīt ko vēlas otrs…

zeltīti cilvēki parasti ir paaugstināti uz kāda paaugstinājuma, lai visi var apskatīt… viņi cenšas pastiprināti atšķirties un būt īpaši no citiem.. cenšās būt interesanti, pievilcīgi… un visvairāk viņiem kaitna, ka kāds pret viņiem izturās vienkārši, parasti… vai arī viņi kautnējās darīt lietas, kuraus viņus itkā pazemos… itkā pazemoties būtu kas slikts?!

zeltīti cilvēki neatbild uz jautājumiem, jo ir nekustīgs, mēms piemineklis, kuram jāpievērs uzmanība sev nevis jādomā, kas būtu vajadzīgs otram, kā iepriecināt citus…

viņu acu skatiesn ir vērs pāri viesam un miers tik mierīgs un nekustīgs kā piemineklis

zelta cilvēki ir tikai ārēji no zelta visbiežāk vidus ir tukšs un vējš tos bieži vien var apgāst… un viņi nekad necentīsies spodrināt citus, bet tikai sevi… viņi nezvana citiem, bet liek, lai viņiem zvana sūta ziņas…

un visbiežāk šadi cilvēki ir vientuļi un nocietinājušies unnelaiž sev klāt- pretruna, bet to cilvēkā paveic lepnums un patmīlība = nožēlojami

šādus cilvēkus man ir žēl un cik filigrāfa ir šī robeža, lai to nepārkāptu es un nesāktu tīksmināties par sevi!

Labāk mani pazīst maz un patiesīgi, nevis daudzi un virspusēji… bet par gaumi jau nestrīdās 🙂