cilvēka būtībā ir radīt… ja cilvēks neko nerada, tad viņš jūtas diskonforti… cilvēks nevar radīt kā radīja Dievs, bet to mēr cilvēks radīt var mūziku, mākslas darbus, dzeju… celt māju, radīt kino… galvenais radīšanas procesā ir tas, ko grib paust ar radīto… parādīt sevi vai vērsts cilvēku domas uz kaut ko… jā dāzkārt cilvēki pamana otru cilvēku un viņa trūkumus, nevis paužamo vēstījumu… tas traucē dzīvot, kaut gan otra cilvēks nav mazssvarīgs…. bet šēit uz zemes neviens ideāls nebūs… vienīgais ko mēs varam darīt ir mīlēt bez nosacījumiem… mīlēt un piedot, kad kāds domājis slikti… kāds radījis ko sliktu attiecībā uz mums… tas jau norāda par to cilvēku kaut ko … protams mēs esam līdzvainīgi,ka esam devuši iemeslu radīt…. cilvēks pats rada sapni, bet tam sapnim kaut kas tomēr ir pamatā uz kā bāzes viņš to rada… ja cilvēks neko nerada, viņš jūtas slikti…un tas neizslēdz atpūšanās iespējas.

atceros, bērnībā tētis gulēja un es man likās ka viņš miegā smaida… Un toreiz domāju, cik skaisti tas izskatās… domāju, ka es ar gribētu tādu klusu, iekšēju smaidu…

Vakar dzirdēju pa radio, ka īsts patiess smaids ilgst tiki 4 sekundes un tie cilvēki, kuri strādā apkalpojošā svērā visbiežāk viņiem ir depresija, jo nākas smaidīt…
es gan nezinu… man liekas tas ir tad, ja smaida samāksloti, nevis iemācās pārvarēt grūtības un dumjus jautājumus gan uzvedību ar smaidu…

Pati novēroju, ka es neesmu bijusi darbā ilgu laiku – es mazāk smaidu, bet ir labi, ka no sirds smaidot var iemācīties pārvarēt viss dranķīgākās lietas… un superīgi ir, ka otrs atsmaida…

Jā, vispār ir smaidu dažādi veidi:
var uzsmaidīt
pasmaidīt
smaidīt plati
utt…

šīs pārdomas man radās vakar, kad man pajuatāja: kāpēc Tu smaidi? (un šādu jautājumu nedzirdēju piemo reizi) un es domāju, vai ja es raudātu, tad jautātu, kāpēc es raudu?

bet smaids ir viena no labākajām lietām, kas cilvēkam ir dots!

Nja…bet cilvēki jau ir dažādi!!! un citiem ir citādāk?!

cik dīvaini ir, ka nevar izdarīt to kas jādara..
nedar tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka liekas ntas ir galīgi gar’ma kā sanāk – patiesībā liekas galīgi nesanākam… un tad liekas labāk vispaŗ nedarīt!!!
bet tā jau dzīvē nenotiek…
jo lai ko iemācītos ir jasaņemās un pat ja sanāk kļūdīties – jādara, lai iemācītos darīt!!!

nja.. tāpēc vispirms jācenšās padarīt lietas, kuras patīk (palutinot sevi)…

…un tad jāķerās klāt grūtajam…!!!

Man nav laika!
bieži dzirdēts teiciens mūsdienās…
nu kā tas ir – nav laika?!

Patiesība ir tāda, ka cilvēks pats to laiku aizpilda ar to, ko viņš pats vēlās(bet varbūt ar nevēlas?!)

Protams, ir dzīvē pienākumi, kuri vienkārši ir jādara. Piemēram, apciemot vecākus, bet to var darīt tik bieži vai reti, lai tas sagādā prieku!
Un liels pienākums ir: DARBS, lai pelnītu dienišķo maizīti…Bet vienmēr var atrast optimālo variantu un darīt to, kas patīk vairāk…

Tikai ir jāzin, kas patīk!

domāju, ka savā dzīvītē nemaz neesmu darījusi daudz, to kas man nepatīk…!!  ravējusi bietes bērnībā… Un tad vēl tie sīkie darbiņi, kurus strādāju līdz Amerikas braucienam…
es zinu:
* es nekad neravēšu bietes… protams, kopt dārzu, kur aug rozes un apcirpti krūmi un ir mīlīgs mauriņš, ir pavisam kaut kas cits…

* nenodarbošos ar tirzniecību…

arī pašreizējā darba vieta man patīk, jo tur var runāties ar cilvēkiem… un dažkārt gadās tādi cilvēki, kuri iesūc – gribas runāties ilgi, bet viņi pajautā un aiziet…
nja…
kaut kā šķiet, ka šis darbs drīz būs mani izsmēlis… tālāk gribētos savu laiku aizpildīt ar darbu, kas kaut ko organizē…
tikai nezinu, ko organizēt?- tāds ir jautājums!

dažkārt “nav laika” ir tikai spārnota, diplomātiska frāze, kuru sakām, lai cilvēkam nav jāsaka: Nē! Atšujies!
arī brīvajā laikā ir jādara tas, kas patīk … un tad nevarēs teikt: nav laika! 🙂