atceros, bērnībā tētis gulēja un es man likās ka viņš miegā smaida… Un toreiz domāju, cik skaisti tas izskatās… domāju, ka es ar gribētu tādu klusu, iekšēju smaidu…

Vakar dzirdēju pa radio, ka īsts patiess smaids ilgst tiki 4 sekundes un tie cilvēki, kuri strādā apkalpojošā svērā visbiežāk viņiem ir depresija, jo nākas smaidīt…
es gan nezinu… man liekas tas ir tad, ja smaida samāksloti, nevis iemācās pārvarēt grūtības un dumjus jautājumus gan uzvedību ar smaidu…

Pati novēroju, ka es neesmu bijusi darbā ilgu laiku – es mazāk smaidu, bet ir labi, ka no sirds smaidot var iemācīties pārvarēt viss dranķīgākās lietas… un superīgi ir, ka otrs atsmaida…

Jā, vispār ir smaidu dažādi veidi:
var uzsmaidīt
pasmaidīt
smaidīt plati
utt…
(pray)

:) (giggle)
šīs pārdomas man radās vakar, kad man pajuatāja: kāpēc Tu smaidi? (un šādu jautājumu nedzirdēju piemo reizi) un es domāju, vai ja es raudātu, tad jautātu, kāpēc es raudu?

bet smaids ir viena no labākajām lietām, kas cilvēkam ir dots!