Iepriekš nemaz nezināju, ka Jelgavā uz Pilss salas atrodas savvaļas zirgu ģimene. Kādu laiku atpakaļ televīzijā rādīja kāda no Jelgavas savvaļas zirdziņa nāvi un tā arī uzzināju par šiem jelgavniekiem.
Iepriekš nemaz nebiju bijusi Jelgavas Pils/Uversitātes parkā, kaut gan Jelvagā biju vairākas reizes.
Tāpat arī pilij biju gājusi un brauklusi garam. Bet nu iegāju iekšpagalmā un tā tiešām atgādināja Rundāles pili, jo arhitekts, ja nemaldos tas pats.
Pa ceļam.
Informācijas stends.
Izrādās uz salas atrodas daudz dzīvas radībiņas.
Nu jau zirdziņi ir par vienu mazāk.
To ka zirdziņus nedrīkst barot, to pat vietējie stingri nobrīdināja.
Aiz nožogojuma ceļš.
Un tālumā mazsamanāms zirdziņu bars.
Gājiens ilga apmēram 30 min. Pa to laiku redzams bija tika viens zirdziņš.
Tā baltā ir jahta un zirdziņi paslēpušies aizvējā.
Te nu viņi ir.
Mani pārsteidza, ka zirdziņi ir maziņi.
Un tad pēkšņi uzspīdēja saulīte.
Un tika apspīdēti arī zirdziņus.
Šie bija pirmie drosminieki, kuri nāca draudzēties.
Sākumā abpusēji bailīgi.
Bet tad jau drosmīgāk.
Izskatās draudīgi, bet tā zirdziņž nožāvājās. 🙂
Un pēc kāda brītiņa vispār nekādu problēmu komunicēt ar interesi.
Mierīgi atpūšas.
Un ceļamies…
Šitie drošvien ritīgi sadraudzējušies. Kopā guļ kopā ceļas.
Mazākais no zirdziņiem.
Mazais bija mīlīgs un draudzīgs.
Un mazajam ar jādodas līdzi visiem.
Un tā bars drošvien bars gāja savu ikdienas gājumu.
Labi, ka sākumā viņi nebija niedrēs. Zirdziņu ēdamplacis.
nemaz tik viegli nebūtu pamanīt…
ēdamā zōnā.
Un laiks atpakaļ uz Jegavu
Miers un Lielupes līkloči.
Visu dienu bija mākoņains, bet te saule ik pa laikam iepriecina.
Šis kurmītis nebija vienīgais, ko saktiku atpakaļ ceļā. Ceļa vidū bija lapsa, kura veikli pazuda.
Kurmīša darbs.
Jelgavas pilsētas līnija.
Un tā sāka satumst.
Par to, kas ap mani no manas puses... 
