Cilvēki sargājās no visa, pat bēg. Sargā savus bērnus. Un pareizi dara.

Bet man labāk liekas iemācīties dzīvot, iemācīties  s a d z ī v o t. Reaģēt uz ļaunumu to neielaižot sevī, bet iemācīties dzīvot tam blakus, ja nav iespējams to novērst. Nenoliedzami reizēm, lai sadzīvotu vajag piekāpties, bet ne vienmēr. Jo ja piekāpjas kam sliktam, vai nenozīmē, ka to atbalsta? Bet pastāvēt blakus sliktajam, tiecoties uz labo un pašam nepaliekot sliktam ir ļoti grūti, bet tā ir liela vērtība, jo nevienmēr citi novērtēs.

Lai gan cilvēki parasti izvēlas ko ļot vieglu un lētu: bēgt, ignorēt, pamest, pat nosodīt… nevis ko cēlu – s a d z ī v o t !

Ap mums ir tik daudz uzskatu… Sabiedrība ir radījusi tik daudz un dažādus priekštatus kādam visam jābūt. Tv, prese, kino industrija utt rada priekštatu, kādai jābūt mūsu dzīvei…kam tajā jābūt. Kur jāiet. Kas jādara. Utt

Kur paliekam mēs paši?

Mēs sākam tiekties pēc kkā, kas nav mūsu, lai gan vai tas ir ko vērts?

Cilvēks pazaudē sevi…

Lai tas nenotiktu ir jāievēro mērs. Jālasa prese, jāskatās Tv un kino… taču visu ar mēru, bet, galvenais, jāatrod laiks sev pašiem. Savām domām. Pārdomām. Katru dienu, nedēļu, mēnesi, gadu. Lai izvērtētu apkārt redzēto un dzirdēto, lai labo paturētu un pēc tā vadītos. Tas ir kā apmākusies debesis noskaidrojas, uzspīdot saulei, mākoņiem izklīstot, ieviešas skaidrība. Un tā mēs atrodam sevi.

Es dievinu Internetu, es dievinu Tv, Es dievinu 3D kino… Mūsdienu tehnoloģijas, vai tās nav aizraujošas?! Vairs negribas dzīvot nevienā citā laikā kā mūsdienās. Nav saprotams, kā tam visam normāls cilvēks, kas dzīvo savu dzīvi var izsekot līdzi?

Lai arī visu to dievinu… neesmu saaugusi ar to visu! Jā, es zinu tas pastāv. Daudz ko arī nezinu. Dažas lietas izvēlos lietot, jo tas ir ērti un uz kādu brīdi aizraujoši. Taču būt 24h I-netā nav manas dzīves piepildījums, tas liekas tukši.

Skatoties senās bildes. Domāju par saviem senčiem. Viņi prata strādāt un prata svinēt svētkus. Bildēs redzami vairāki desmiti cilvēki, teatrāli skatoties viens uz otru, vai turot glāzīti ar kko stiprāku, muzikanti vairāk vai mazāk, vai parasti lūkojoties fotoaprāta objektīvā – Lai uzrīkotu tādus svētkus, sapucētos un svinētu, bija jāstrādā! Cik zinu, daži senči bija zvejnieki, kuri uzcēla māju un prata izgatavot sev mēbeles, kuras vēl mūsdieās lietojam, citi augsta līmeņa pavāri vai dārznieki…

Tad jādomā par mūsdienām, cik sekls viss ir palicis!? Dažkārt atzīmējamie svētki neatšķiras no ikdienas. Dažkārt, pat svētkus nesvin, jo cilvēki nemāk priecāties, jo nav krietni pastrādāts, bet noslinkots.

Un attiecības, labāk cilvēki izvēlas skatīties vienatnē fimas, sēdēt i-netā, čatot ar svešieniekiem utt, nekā uzticēties kādam, kas rada gan priekus, gan bēdas, kas izkrāso pasauli, padarot to interesantu… Jo vientulība, sēžot savā i-neta profilā un čekojot jaunumus, skatoties kino romantiskas attiecības, dod mirkļa emociju. jājutās vientuļam, kas ir garlaicīgi. Būt vienam ir garlaicīgi, kad nav kam savas domas pastāstīt. Pa īstam svarīgi cilvēki var pievilt, bet nekad neatstās un nepametīs vienu nelaimē.

Mūsdienu interaktīvā vide nespēj aizstāt attiecības, lai arī rodas tāda ilūzija. Un vai nerodas zombiji, ja katrā brīvā, klusā, mierīgā brīdī, kad būtu iespējasm sakārtot domas, cilvēks ieiet i-netā vai izmanto cita veida interaktīvo vidi.

Interaktīvās vides pārlieku liela lietošana atslēdz cilvēka iekšējo pasauli – domāšanu. Lai gan ir veselīgi reizi pa reizei attiet no visa arī caur interaktīvo vidi!

Biju nolēmusi, ka visu dzēsīšu un sākšu no sākuma. Bet atverot blogu atradu tajā komentārus, kas lika pārdomāt – turpināšu!

Gads ir apkārt un nekas šeit nav rakstīts un nezinu, cik ilgi man rakstīsies? Bet pēdējā laikā daudz kas ir ap mani(tā itkā visu laiku nebūtu bijis), daudz domas un atziņas, novērojumi… cik gudri vai muļķīgi cilvēki rīkojas, var smieties un raudāt kā 20. dec. P. Sproģis Facebookā atzina: Dzīve ir ļoti skaista un ļoti sāpīga tajā pat laikā un visu laiku.

Par rakstīšanu domāju visu vasaru…kā apsēdīšos vasarā, dziedās putniņi,žūžos vējiņš, ziedēs puķes un es kko uzrakstīšu, bet skriešanā un iešanā, atpūtā tā ar nesanāca. Bet šī doma mani beidzot ir pievarējusi – es rakstu atkal. Līdzīgi ar fotogrāfēšanu – viss apstājies ar mana iemīļotā cilvēka aiziešanu mūžībā, kad paliek liels, liels tukšums, kur bija, joki, prieki, pat strīdi, nesaskaņas, kas jau ir pagaisušas kā nebijušas un palikusi tā patiesība, kas tajos tika aizstāvēta.

Domāju, varbūt iet uz rakstīšanas kursiem? Bet apskatījos, cik maksā – žēl naudas, lai gan tā nav nesamaksājama summa! Bet pagaidām nav īstais laiks, lai tam veltītos, jo tas ir sestdienās! Jo pagaidām jāsakārto primārās vajadzības, lai pēc tam var dzīvot…

Es nezinu, kas ir tā auditorija, kura šeit lasa? Bet draugos un Facebookā liekas, ka es cilvēkiem uzbāžos… ka nodomā, ko atkal viņa uzrakstījusi? Neinteresē! Bet te atnāk un palasās, kurš vēlās…

Ja cilvēkiem senos laikos palika garlaicīgi, ko viņi darīja? Tad nebija datori, Internets, Telefons, Tv…? Kad pēdējo reizi parunājāties ar kaimiņiem vai kādu citu tuvāko…? (mūsdienās pat vispār tas nav pieņemams, jo pieklājīgi ir neaizkavēt citus dienas skrējienā)

Nja…liekas, cilvēki paliek necilvēcīgāki un virspusīgāki, meklējot ko aizraujošu, kas nemitīgi liek aizmirsties, piesaistot nemitīgi uzmanību… Mūsdienās dzīves ritms liekas ļoti ātrs…

Nedomāju, ka kkas no pieminētā ir slikts pati par sevi, bet visu nosaka attieksme un proporcijas, cik lielās vai mazās devās kkas ieņem mūsu dzīvē? Un vai aizraujošas un interesantas nav tik daudz lietas mums tepat līdzās ikdienā, ko nepamanām un nenovērtējam?
Šķiet, senos laikos cilvēki pamanīja un zināja vairāk lietas sev līdzās. Mūsdienu cilvēki tiecas pēc kkā tāla un neaizsniedzama….

Mūsdienu priekšrocība ir tā, ka ir iespēja pabūt klāt tālumā, neaizmirstot par sev apkārt notiekošo. Pretējā gadījumā tiek zaudēta kāda daļa no esošās interesantās dzīves!

Visi cenšas būt interesanti.

Visi cenšas būt aizņemti.

Kāpēc visi necenšas būt vienkārši?

Cik daudz ir tādi cilvēki, kuri cenšas dzīvot vienkārši?

Vienkārši iet un priecāties par šo pasauli, kura uz kādu laiku ir dota par mājvietu? Lai arī tā ir nepilnīga, tomēr ir tajā ļoti skaistas un ļoti jaukas lietas. Skaisti dabas un pilsētas skati. Mīlestība un Patiesība. Draudzība.  Kalni un lejas. …

Kad tā vnk dzīvot var pieredzēt tik daudz lietas. Labas lietas.

Dzīvot tīri. Kālab cilvēki neinteresējas dzīvot tīri un patiesi? Saskaņā ar savu sirdsapziņu? Un arī nenodarot citiem pāri… Bet cilvēki cenšas būt pārāki ar kaut ko. Tas šķiet pārāk muļķīgi, jo visi cilvēki taču ir vienādi! Ja kādam ir kaut kas vairāk, viņa ir kaut kas cits mazāk.

Tās vienkārši labās lietas dod prieku. Bet cilvēki tiecās pēc atčgānām lietām, kas ir kā maldugunis un nemaz nedot prieku! Vai tas nav vnk jocīgi?

Iemīlēšanās – iepatīkas pretējais dzimums. Iemīlēšanās ir kad tauriņi vēderā. Iemīlēšanās, kad uz momentu pazūdot filmai, saskati tikai otru cilvēku. Iemīlēšanās ir sapņošana par otru cilvēku, jo redzi viņu labāku kāds viņš ir. Iemīlēšanās ir otra apbrīnošana. Iemīlēšanās ir pirmais un pēdējais solis uz mīlestību. Un vēl daudz skaistas lietas…

Ko cilvēki dara, ja iemīlas?

Dažs pats priecājas! Daži to grib pavēstīt visai pasaulei! Daži konkrētajam pārstāvim! Daži baidās no patikšanas, jo baidās no sāpināšanas! Bet daudzreiz ir vērts paciest sāpinājumus, lai varētu piedzīvot iepriecinājumu! Tas ir to vērts! Jo katrās attiecībās ir sāpinājumi – agrāk vai vēlāk! It īpaši iemīlēšanās – tās jau nav mūžīga, tikai sākumā! Dažkārt var būt sāpīgi pāriet no iemīlēšanās uz mīlestību. Jo mīlestība ir darbības vārds. Iemīlēšanās beigas var būt kā tāds balons, kas pārsprakst ar lielu troksni. Un tad abi nosbīstās un iet katrs uz savu pusi, dzīvojot savu egoistisko dzīvi vai paliek kopā uz mūžu, daloties priekos un bēdās.

Bet atgriežoties pie sākuma. Kā pareizi rīkoties, kad esi iemīlējies? Man pareizi šķiet šādi:

1. Pateikt, jo viss kļūst skaidrs! Atbildes ir:

– Tu man nepatīc! Ja atbilde ir noraidoša, tad viss beidzas kā sākas. Dažiem tas ir vieglāk, dažiem grūtāk… Pārējie 2 punkti neseko! Un lieki sava enerģija nav jātērē izrādot otram savu patiku!

-/+ Nezinu, gribētu par to padomāt! Pēc laika tiek dota atbilde.

+ Tu man arī patīc! Seko nr.2

2. Ja atbilde = pozitīva, tad savu patiku var izrādīt.

Izvēloties otra cilvēka klātbūtni

Kopēji pasākumi

Sīki iepriecinājumiņi.

u.c.

3. Ja vēl joprojām patikšana turpinās, tad ir jautājums/aicinājums uz ciešu draudzību ar nodomu būt kopā uz mūžu. Tam seko randiņi, komplinemti. Un visas tās skaistās un romantiskās lietas pirms seko bildinājums – laulība.

Kā attēlā var redzēt, tad ir arī negatīvā puse!

– 1. Ja par to nepasaka. Tas izzūd nebūtībā. Cilvēki nodara neapzināti sev un varbūt otram pāri. Un noteikti radīsies stulbas situācijas.

– 2. Ja nepasaka un izrāda. Daudzreiz to var pārprast. Ja izrāda iepriekš nepasakot, tur ir bīstamība, ka otram Tu nemaz nepatīc un tad izrādīšana ir galīgi lieka.

– 3. Ja nejautā par ciešāku draudzēšanos, tad var gadīties, ka otrs nesaprot. Un galīgi var iznākt slikti.

Protams, šie visi 3 punkti var būt dažādos veidos un dažādās kombinācijās. Laiks varbūt kādam būs 3 gadi, kādam 3 mēneši, kādam 3 nedēļas…

Šis ir mans skatījums un varbūt citiem galīgi nepieņemams. Var gadīties, ka mans skatījums ar laiku, kas mainās.

kaut kāds ritīgi, ritīgs pārmaiņu laiks. ir sācies kaut kas jauns. cilvēkam ik pa laikam vajadzīgas pārmaiņas. reizēm mazas un reizēm lielas.   dažkārt, lai būtu jaunais ir smagi smagi jāstrādā. bet beigās par padarīto ir prieks. un nevar zināt kāds būs tas jaunais?

tāpat kā gadalaiki mainās… kā dienas un kā naktis! cik skaisti šī pasaule iekārtota, jo tā mainās. un galvenais mums jāmainās līdzi(bet tikai uz labo pusi).