Iemīlēšanās – iepatīkas pretējais dzimums. Iemīlēšanās ir kad tauriņi vēderā. Iemīlēšanās, kad uz momentu pazūdot filmai, saskati tikai otru cilvēku. Iemīlēšanās ir sapņošana par otru cilvēku, jo redzi viņu labāku kāds viņš ir. Iemīlēšanās ir otra apbrīnošana. Iemīlēšanās ir pirmais un pēdējais solis uz mīlestību. Un vēl daudz skaistas lietas…
Ko cilvēki dara, ja iemīlas?
Dažs pats priecājas! Daži to grib pavēstīt visai pasaulei! Daži konkrētajam pārstāvim! Daži baidās no patikšanas, jo baidās no sāpināšanas! Bet daudzreiz ir vērts paciest sāpinājumus, lai varētu piedzīvot iepriecinājumu! Tas ir to vērts! Jo katrās attiecībās ir sāpinājumi – agrāk vai vēlāk! It īpaši iemīlēšanās – tās jau nav mūžīga, tikai sākumā! Dažkārt var būt sāpīgi pāriet no iemīlēšanās uz mīlestību. Jo mīlestība ir darbības vārds. Iemīlēšanās beigas var būt kā tāds balons, kas pārsprakst ar lielu troksni. Un tad abi nosbīstās un iet katrs uz savu pusi, dzīvojot savu egoistisko dzīvi vai paliek kopā uz mūžu, daloties priekos un bēdās.
Bet atgriežoties pie sākuma. Kā pareizi rīkoties, kad esi iemīlējies? Man pareizi šķiet šādi:
1. Pateikt, jo viss kļūst skaidrs! Atbildes ir:
– Tu man nepatīc! Ja atbilde ir noraidoša, tad viss beidzas kā sākas. Dažiem tas ir vieglāk, dažiem grūtāk… Pārējie 2 punkti neseko! Un lieki sava enerģija nav jātērē izrādot otram savu patiku!
-/+ Nezinu, gribētu par to padomāt! Pēc laika tiek dota atbilde.
+ Tu man arī patīc! Seko nr.2
2. Ja atbilde = pozitīva, tad savu patiku var izrādīt.
Izvēloties otra cilvēka klātbūtni
Kopēji pasākumi
Sīki iepriecinājumiņi.
u.c.
3. Ja vēl joprojām patikšana turpinās, tad ir jautājums/aicinājums uz ciešu draudzību ar nodomu būt kopā uz mūžu. Tam seko randiņi, komplinemti. Un visas tās skaistās un romantiskās lietas pirms seko bildinājums – laulība.
Kā attēlā var redzēt, tad ir arī negatīvā puse!
– 1. Ja par to nepasaka. Tas izzūd nebūtībā. Cilvēki nodara neapzināti sev un varbūt otram pāri. Un noteikti radīsies stulbas situācijas.
– 2. Ja nepasaka un izrāda. Daudzreiz to var pārprast. Ja izrāda iepriekš nepasakot, tur ir bīstamība, ka otram Tu nemaz nepatīc un tad izrādīšana ir galīgi lieka.
– 3. Ja nejautā par ciešāku draudzēšanos, tad var gadīties, ka otrs nesaprot. Un galīgi var iznākt slikti.
Protams, šie visi 3 punkti var būt dažādos veidos un dažādās kombinācijās. Laiks varbūt kādam būs 3 gadi, kādam 3 mēneši, kādam 3 nedēļas…
Šis ir mans skatījums un varbūt citiem galīgi nepieņemams. Var gadīties, ka mans skatījums ar laiku, kas mainās.
Par to, kas ap mani no manas puses... 
Tik dīvaini liekas, kad mīlestību mēģina kaut kā ielikt plauktiņos, kad iemīlēšanos mēģina ielikt plauktiņos. Man šķiet, ka iemīlēšanās un mīlestība ir kaut kas tik īpašs un fantastisks un noslēpumains, ka to pat nevajag censties definēt. Kāpēc starp cilvēkiem rodas jūtas ? Kāpēc cilvēki iemīlas viens otrā ? Kāpēc cilvēki mīl viens otru ? Ja attiecībā pret ģimeni, tā pakļaujas loģikai – jo mēs piedzimstam ar mīlestību pret ģimeni, tad pret pilnīgi svešu cilvēku, tas ir vienkārši neizprotami. Un, kur ir tā robeža – es esmu iemīlējies – katram pašam ir sava robeža. Mīlestība ceļ mājas un būvē pilis, sagrauj mūrus un, kāds paliek vīlies. Lūk, zinātnes izaicinājums – definēt mīlestību, ielikt to plauktiņos, tikai žēl, kad tad, kad tas notiks pazudīs, arī visa buvība. Jo, kas gan var būt burvīgāks par spēli bez noteikumiem ?
nē, nē…
es tikai domāju, tas ir veids kā man liekas, ka ir pareizi iemīlēšanos darīt zināmu otram… protams, ir daudz un dažādi citi veidi….
Un, ja es pateiktu Tev, ka es Tevi mīlu ? 🙂 Arī pareizi ? Tu droši vien teiktu – “Tu mani nemaz nepazīsti”, vai kaut ko tamlīdzīgu. Nedomāju, ka Tu būtu priecīga, drīzāk Tev būtu žēl, ka nevari atbildēt ar Tevi pašu. Nepasakot, ka otru mīli tiek ietaupīti sirdsdēsti diviem, citkārt pat trijiem cilvēkiem. Nav jēgas atklāt otram cilvēkam, ka viņu mīli, ja tur neva būt turpinājuma. Turklāt citreiz tā mīlestības / nemīlestības lieta nemaz nav tik vienkārša – lielu sajūsmu, lielas simpātijas bieži jaucam ar mīlestību. Pasakam, ka mīlam, nākamajā dienā saprotam, ka tā bija ilūzija, bet sabojātas ir attiecības, bieži vien trīs cilvēku attiecības. 🙂
ui… runa taču iet par iemīlēšanos nevis mīlestību 😉 iemīlēšanās taču ir kaut kas, kas saistās ar draudzību! bet mīlestība ar laulību!
un loģiski, ka iemīlēšanās beidzās… tam tā jābūt!
un ja runa iet par mīlestību, kas saistās ar laulību, taču laulājoties saka, ka būt kopā – gan priekos, gan bēdās!
tas, ka pret otru “nejūti” mīlestību kādā brīdī, vai tad tas uzreiz skaitās, ka mīlestības vispār nav? cilvēki taču bieži viens otru nokaitina, dusmojās, pat negrib redzēt, riebjas… bet vai uzreiz pazūd mīlestība pret otru?
es uzskatu, ka attiecības ir darbs… bet par to nebija šis domu lidojums 🙂 Nav bijis vajadzības domāt!
Man neviens par mīlēšanu nav teicis, bet par iemīlēšanos gan (un draudzēšanos arī un man tas patika, kaut gan es atteicu, bet mēs palikām draugi, pēc tam vēl apmeklējot kādus pasākumus kopā un dažas reizes svētdienās aizvedis mājās – bez nekādām sabojātām attiecībām 😉 )..! Un ja arī teiktu, tad noteikti tā neteiktu… Viss atkarīgs no situācijas un cilvēka… Nav man tādas konkrētas atbildes padomā…es palieku pie tā, ka vajag teikt 🙂 ja vien kāds no šiem cilvēkiem nav saistījies laulībā… un pat tad, tas ir iespējams ar cieņu pateikt kā komplimentu(un neko vairāk): viens precēts vīrietis man ir teicis, ka ir iemīlējies manī, bet ka viņš mīlot savu sievu… es uzskatu tā ir ļoti pareiza attieksme(savā ziņā pat godīga)
jeb es par to 3 cilvēku īsti nesapratu…
un vēl…
nepazīšana nav iemesls, lai neiepazītu un tamlīdzīgi…
iemīlēšanās taču ir draudzība, kurā viens otru iepazīst… un taču vēl ir saderināšanās laiks, kad tiešām neskaties vairs uz citiem…kas arī ir saistīts ar mīlestību!
bet vispār jau vīriešiem tā mēdz būt, gribās vienu, otru, trešo un beigās paliek ar nevienu 😦
citiem vārdiem to sauc par iekāri… un ja nav vienas pie kā turēties un mīlēt, tad iekāre plešas plašumā…
kā viens gudrs pasniedzējs teica, ka vīrieši ir ritīgi laulības pārkāpēji(dzīvnieki), ja nebūtu sabiedrības norma laulība, kas ierobežo šo iekāri…
Runa gan neiet, bet tas tā. 😀 Un, ja Tu runā par iemīlēšanos, tad, jāatzīst, ka nedaudz pārpratu. Lai gan bieži vien tas jaucas kopā un iemīlējies un mīlošs bieži vien ir tas pats. Es piemēram ticu, ka, lai arī “tie taureņi” un “lidojuma sajūta” ar, kādu laiku samazinās tomēr nav tā, ka mīlestības tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tā ir augstāka pakāpe, kuras loģiskais tupinājums ir kāzas un bērni, vienvārdsakot – ģimene un kopā dzīve, kurā divi saplūst vienā. Tomēr iemīlējies / mīlošs ir tikpat trausla robeža, kā patīk / iemīlējies. Man patika viena mīlestības definīcija, kuru kaut kur izlasīju – “mīlestība tas ir tad, kad Tu zini, ka kaimiņa sieva ir labāka, gudrāka, smukāka, bet Tu vienalga paliec pies savējās un nemaz nedomā viņu pamest”. Tā vienkārši runājot tas tā, arī ir.
Tu rakstīji, ka Tev viens cilvēks ir teicis, ka ir Tevī iemīlējies un nekādu attiecību sabojāšanas nav bijis. Bet vai Tu zini, kas viņam iekšā darās ? Es, arī savulaik esmu atklājis vienai savai draudzenei jūtas un, viņa arī mani atšuva – es attiecības nebojāju un mēs tiešām esam labi draugi, bet es ilgi nespēju sevī pieņemt to, kā faktu. Kamēr es biju viņā iemīlējies es varēju pieļaut varbūtību, ka kādreiz mēs būsim kopā, tas bija pacilājoši, bet tad, kad es atklāju savas jūtas – viss sabruka. Protams es tēloju, ka viss ir tāpat kā agrāk. Nevienam nav jācieš tikai tāpēc, ka es esmu iemīlējies, jo jūtas jau nevar piespiest rasties, jūtu rašanās ir mistisks process.
Es joprojām palieku pie tā, ka nevajag teikt, ja vien Tu neesi pārliecināts, ka tur tiešām kaut kas var būt. Mums vienkārši ir atšķirīga pieredze šajā jautājumā. Vai Tev kādreiz ir bijis tā, ka Tu esi iemīlējusies un atklājot savas jūtas tiec atraidīta ? Nē, vai ne ? 😉
Un, ja vīrieši un, arī sievietes nebūtu dzīvnieki, tad neturpinātos suga. Tieši instinkti, ka vajag turpināt sugu, nodrošina to, ka pāris izvēlas bērnus, jo racionāli domājot bērni ir izdevumi, laika ierobežotāji un sazin vēl, kas… daudzi gan mūsdienās mēģina radīt iespaidu, ka normāla ir platoniska mīlestība, kur pāris viens otram pat nepieskaras, nemaz nerunājot par bērniem. Nesaprotu šādu loģiku, bet laikam es vienkārši dzīvoju nepareizā laikā. Citreiz liekas, ka bija labāk, kad baznīca dzīvē noteica kā rīkoties un bija izteikti konservatīva sabiedrība (lai gan es neticu Dievam un neesmu kristīts). Tanī tumsonībā vismaz morāles un ētikas līmenis bija augstāks. Jo sabiedrība nepieņēma laulības pārkāpējus, tagad sabiedrība pieņem visu. Man patīk brīvi uzskati, bet dažreiz brīvie uzskati noved pie visatļautības un tad rodas tas, ka laulība ir nevis svētums, bet pārkāpjams lētums.
Nu interesants tablo