Biju nolēmusi, ka visu dzēsīšu un sākšu no sākuma. Bet atverot blorakstugu atradu tajā komentārus, kas lika pārdomāt – turpināšu!

Gads ir apkārt un nekas šeit nav rakstīts un nezinu, cik ilgi man rakstīsies? Bet pēdējā laikā daudz kas ir ap mani(tā itkā visu laiku nebūtu bijis), daudz domas un atziņas, novērojumi… cik gudri vai muļķīgi cilvēki rīkojas, var smieties un raudāt kā 20. dec. P. Sproģis Facebookā atzina: Dzīve ir ļoti skaista un ļoti sāpīga tajā pat laikā un visu laiku.

Par rakstīšanu domāju visu vasaru…kā apsēdīšos vasarā, dziedās putniņi,žūžos vējiņš, ziedēs puķes un es kko uzrakstīšu, bet skriešanā un iešanā, atpūtā tā ar nesanāca. Bet šī doma mani beidzot ir pievarējusi – es rakstu atkal. Līdzīgi ar fotogrāfēšanu – viss apstājies ar mana iemīļotā cilvēka aiziešanu mūžībā, kad paliek liels, liels tukšums, kur bija, joki, prieki, pat strīdi, nesaskaņas, kas jau ir pagaisušas kā nebijušas un palikusi tā patiesība, kas tajos tika aizstāvēta.

Domāju, varbūt iet uz rakstīšanas kursiem? Bet apskatījos, cik maksā – žēl naudas, lai gan tā nav nesamaksājama summa! Bet pagaidām nav īstais laiks, lai tam veltītos, jo tas ir sestdienās! Jo pagaidām jāsakārto primārās vajadzības, lai pēc tam var dzīvot…

Es nezinu, kas ir tā auditorija, kura šeit lasa? Bet draugos un Facebookā liekas, ka es cilvēkiem uzbāžos… ka nodomā, ko atkal viņa uzrakstījusi? Neinteresē! Bet te atnāk un palasās, kurš vēlās…