cilvēki kļūst slaveni…

slava ir kaut kāda veida vara, kaut kāda veida narkotika, kas cilvēkam nodara ļaunu…

mani ļoti kaitina slaveni cilvēki un ielūkojoties sevī es jautāju: kāpēc kaitina… vai esmu greizsirdīga? Parasti mūs kaitina tas, kas mūsos ir pašos… vai pēc kā tiecamies… vai tas nozīmē? ka mana gēcīgā sirds grib būt slavena? atkritumi, vējā dzenātas savītušas lapas… tas ir briesmīgi, traģiski un šausmīgi…

galvenais dzīvē censties palikt neslavenam – neuzcelt sev pieminekli no zelta… censties nekad neuzspiest cilvēkiem savu subjektīvo viedokli, pasakot to… censties izpildīt ko vēlas otrs…

zeltīti cilvēki parasti ir paaugstināti uz kāda paaugstinājuma, lai visi var apskatīt… viņi cenšas pastiprināti atšķirties un būt īpaši no citiem.. cenšās būt interesanti, pievilcīgi… un visvairāk viņiem kaitna, ka kāds pret viņiem izturās vienkārši, parasti… vai arī viņi kautnējās darīt lietas, kuraus viņus itkā pazemos… itkā pazemoties būtu kas slikts?!

zeltīti cilvēki neatbild uz jautājumiem, jo ir nekustīgs, mēms piemineklis, kuram jāpievērs uzmanība sev nevis jādomā, kas būtu vajadzīgs otram, kā iepriecināt citus…

viņu acu skatiesn ir vērs pāri viesam un miers tik mierīgs un nekustīgs kā piemineklis

zelta cilvēki ir tikai ārēji no zelta visbiežāk vidus ir tukšs un vējš tos bieži vien var apgāst… un viņi nekad necentīsies spodrināt citus, bet tikai sevi… viņi nezvana citiem, bet liek, lai viņiem zvana sūta ziņas…

un visbiežāk šadi cilvēki ir vientuļi un nocietinājušies unnelaiž sev klāt- pretruna, bet to cilvēkā paveic lepnums un patmīlība = nožēlojami

šādus cilvēkus man ir žēl un cik filigrāfa ir šī robeža, lai to nepārkāptu es un nesāktu tīksmināties par sevi!

Labāk mani pazīst maz un patiesīgi, nevis daudzi un virspusēji… bet par gaumi jau nestrīdās🙂