gribējās rakstīt dzejoli.. bet nespēju!
un nevienu nesodu, tikai pasaku kā jūtos…. un kā redzu lietas… varbūt tās ir savādākas, tad es to gribētu ieraudzīt!
tik lielu atstumtību un vienaldzību neesmu no cilvēkiem vēl piedzīvojusi … protams, tas nav visur, bet tikai vietā, kur uzturos…
tik liela pamestības sajūta un noraidījumi, un pazemojumi, tā itkā viņi paustu savu klusi slēpto viedokli: ko Tu te meklē?
bet priekš kam tad vajadzēja mani vispār pieņemt? Vai arī viņiem ir vajadzīgi perfekti cilvēki, bet es tāda neesmu…
cik ļoti man pietrūkst tas kas bija… siltums un pieņemšana – tāda kāda esmu, nevis, ka man jāizliekas labākai… toreiz mana bēda bija ģimene un viņu attieksme, bet vismaz bija atbalsts… bet šiet tadag ar šo es esmu palikusi viena… un manis tas viss ir tik ļoti nogurdinājis… es tiešām negribu būt viena, jo Dievs nav radījis cilvēkus vienus… bet ko man darīt, ja nav neviena cilvēka līdzās, ja kādam stāstītu viņi tiektu ej no turienes prom! bet griezties atpakaļ.. tā var pārvērsties par sālsstabu…

kaut ar esmu prom, ir tik sāpīgi satikt kādu … un viņš jautā kā iet un ka pāris dienas atpakaļ par mani iedomājies un varbūt pat lūdzis …

un tad atkal vēss vai neitrāls rokasspiediens, nāvējošs klusums un ļoti atturīgs smaids… vēl tik pietrūkst vārdi: gan jau Dievs par Tevi gādās! (ar nodomu, nu vismaz labi, ka Tu mani neapgrūtini, gan jaukāds cits parūpēsies) Vai Dievs Tevi mīl (bet labi, ka man nav jāmīl, gan jau mīlēs kāds cits)…
un tad kā viens cilvēks teica: mēs visi esam grēcinieki, bet Tu esi lielāka grēciniece par mums!

un tad vēl jāutājums, ko pāris ir uzdevuši: kāpēc Tev viņš nav draugos! vajag taču uzzaicināt… un tad man riebjas, ka jānoturas un mierīgi jāatbild: pajautā viņam…(100% neviens to nav jautājis viņam, jo viņš sev neļau jautāt un teikt visu… kaut es tāda nekad nepaliktu)

to, ka atvainošanās nebūs, to jau zināju pirms kaut ko teicu… kaut gan bija tāda naiva cerība…(un neko darīt, ja viņam nepatīk darīt otram ko labu)… nekas cits neatliek kā distancēties kā pieprasīts, kaut gan man tas ir un būs tik grūti izdarīt… jo kā gan distancējoties var atrisināt visu? man tas nekad nav mācīts? kur Bībelē ir teiks, ka tā jādara? un nerakstīt….! nu manuprāt tagad sāksies vēl leilāks sviest kā līdz šim.. bet ko nu es tur varu darīt.. kā vien paraudāt un Dievam pateikt, ka man nepatīk tāda attieksme … unja nekas nemainīsies, lai Dievs dod ko citu, labāku…. kā teica tā sieviete vilcienā! jo šis mani beidz nost! es zinu ka pārmaiņas ir iespējamas, protams, uzreiz viss nesanāktu, bet cits jautājums ir vai cilvēks vispār to grib?…
un ja negrib, tad es ar negribu!

es nesaprotu kā man mainīties un pierast pie atstumtības, distancēšanās, klusēšanas?… bet ja viņiem tas vakadzīgs un tīkams.. nu lai jau tiek… labi, ka pret visiem man tā nav jāizturas un ir mīļi un silti cilvēki, kas domā kā otram arī būtu labāk… paldies Dievam, ka Dievs man ļāvis iepazīt ko patiesi siltu, laipnu…
tikai man sāk pietrūkt mīlestības… pietrūkst, ja jādod un pretī saņem tikai noraidījumu, izairīgu skatienu utt…
sāp sirds un birst asara…
un tie kuru dēļ šis notek, ja zinātu, tad ar savieptu seju visvēsākā vienaldzībā… un teiktu: Tu mūs pārbaudi!(jā ir pārbaudītas dažas lietas, bet tās bija no sirds, un nevienu reizi netika, kas specāli samākslots) un noplātot rokas teikt: es jau tāpat neko nevaru darīt… neesmu jau guru! bet ja neesmu nevienu reizi redzūjusi vai sajutusi atbalstu, un tas ir bezatbildīgi tā teikt! jo kurš tad visār ir te guru… manuprāt daudzreiz pietiek tikai ar gribēšanu otram palīdzēt un tad viss pats notiek no sevis… un pat ja nevar palīdzēt, tad svarīgi ir saņemt atbalstu…domāju ka atbalstu var sniegt jebkurš, pat tas kurm nekas nav….
es gan vairāk domāju, ka viņi negrib neko darīt…
viņi negrib būt priekš citiem, bet uzcelt sev ap māju augstu biezu sētu, lai neredz, ko viņi dara un lai nav jāredz citi, kuriem ir kādas vajadzības…

nja… bet visās šajās bēdās ir prieks par ģimeni, draugiiem, darbu, mājām… viss vairāk vai mazākā mērā labi un par to varu pateikties Dievam… bet tā kā esmu tāds sirds cilvēks, tad šis man liekas par smagu! Dievs palīdzi…