Domāju, ka rakstot un pēc kāda laika var uz sevi paskatīties no malas..

tas ir kā spogulis, kur es zinu katru rētu, kur un kādos apstākļos tā radusies, bet citi redz tieki rētas… un nodomā – vai cik nesmuki izskatas! Bet tāda ir dzīve! Brūces sadzīst un paliek rētas, kuras vairs nesāp:)