Man patīk pulksteņi, kuri nevis nervozi tikšķ uz priekšu, bet mierīgi slīd…
Un kāda ir starpība vai pa dzīvi cilvēks iet tā nemierīgi dauzīdamies vai mierīgi…

Kur dabūt šādu mieru?.. kurš nāk reizē ar neredzamu klusu prieku… Nekas dzīvē tāds nenotiek, be es varu teikt man iet labi… labi ir tā vienkārši būt…

varbūt tas ir vecums, bet arvien vairāk sāk nevajadzēties citi cilvēki… un tomēr pēc manām domām tas ir bīstami palikt bez saskarsmes ar citiem…
tas var būt īstens egoisms😦
egoisms ir kaut kas pretējs mīlestībai…
jo man jau liekās ka mīlestība satur šo pasauli…
bet naids, dusmas, ienīšana… visbeidzot karš to iznīcina…

lielākā laime būtu vienkārši eksistēt un mierīgi domāt
kā smilšu graudiņi izpirst cauri smilšu pulkstenim
kā bezvējaina ūdens virsma, kur var redzēt atspīdumu
kā sekundes rādītājs slīd pāri pulksteņa cipāriem(neaizķeroties)