Man nav laika!
bieži dzirdēts teiciens mūsdienās…
nu kā tas ir – nav laika?!

Patiesība ir tāda, ka cilvēks pats to laiku aizpilda ar to, ko viņš pats vēlās(bet varbūt ar nevēlas?!)

Protams, ir dzīvē pienākumi, kuri vienkārši ir jādara. Piemēram, apciemot vecākus, bet to var darīt tik bieži vai reti, lai tas sagādā prieku!
Un liels pienākums ir: DARBS, lai pelnītu dienišķo maizīti…Bet vienmēr var atrast optimālo variantu un darīt to, kas patīk vairāk…

Tikai ir jāzin, kas patīk!

domāju, ka savā dzīvītē nemaz neesmu darījusi daudz, to kas man nepatīk…!!  ravējusi bietes bērnībā… Un tad vēl tie sīkie darbiņi, kurus strādāju līdz Amerikas braucienam…
es zinu:
* es nekad neravēšu bietes… protams, kopt dārzu, kur aug rozes un apcirpti krūmi un ir mīlīgs mauriņš, ir pavisam kaut kas cits…

* nenodarbošos ar tirzniecību…

arī pašreizējā darba vieta man patīk, jo tur var runāties ar cilvēkiem… un dažkārt gadās tādi cilvēki, kuri iesūc – gribas runāties ilgi, bet viņi pajautā un aiziet…
nja…
kaut kā šķiet, ka šis darbs drīz būs mani izsmēlis… tālāk gribētos savu laiku aizpildīt ar darbu, kas kaut ko organizē…
tikai nezinu, ko organizēt?- tāds ir jautājums!

dažkārt “nav laika” ir tikai spārnota, diplomātiska frāze, kuru sakām, lai cilvēkam nav jāsaka: Nē! Atšujies!
arī brīvajā laikā ir jādara tas, kas patīk … un tad nevarēs teikt: nav laika!🙂