cilvēka būtībā ir radīt… ja cilvēks neko nerada, tad viņš jūtas diskonforti… cilvēks nevar radīt kā radīja Dievs, bet to mēr cilvēks radīt var mūziku, mākslas darbus, dzeju… celt māju, radīt kino… galvenais radīšanas procesā ir tas, ko grib paust ar radīto… parādīt sevi vai vērsts cilvēku domas uz kaut ko… jā dāzkārt cilvēki pamana otru cilvēku un viņa trūkumus, nevis paužamo vēstījumu… tas traucē dzīvot, kaut gan otra cilvēks nav mazssvarīgs…. bet šēit uz zemes neviens ideāls nebūs… vienīgais ko mēs varam darīt ir mīlēt bez nosacījumiem… mīlēt un piedot, kad kāds domājis slikti… kāds radījis ko sliktu attiecībā uz mums… tas jau norāda par to cilvēku kaut ko … protams mēs esam līdzvainīgi,ka esam devuši iemeslu radīt…. cilvēks pats rada sapni, bet tam sapnim kaut kas tomēr ir pamatā uz kā bāzes viņš to rada… ja cilvēks neko nerada, viņš jūtas slikti…un tas neizslēdz atpūšanās iespējas.

atceros, bērnībā tētis gulēja un es man likās ka viņš miegā smaida… Un toreiz domāju, cik skaisti tas izskatās… domāju, ka es ar gribētu tādu klusu, iekšēju smaidu…

Vakar dzirdēju pa radio, ka īsts patiess smaids ilgst tiki 4 sekundes un tie cilvēki, kuri strādā apkalpojošā svērā visbiežāk viņiem ir depresija, jo nākas smaidīt…
es gan nezinu… man liekas tas ir tad, ja smaida samāksloti, nevis iemācās pārvarēt grūtības un dumjus jautājumus gan uzvedību ar smaidu…

Pati novēroju, ka es neesmu bijusi darbā ilgu laiku – es mazāk smaidu, bet ir labi, ka no sirds smaidot var iemācīties pārvarēt viss dranķīgākās lietas… un superīgi ir, ka otrs atsmaida…

Jā, vispār ir smaidu dažādi veidi:
var uzsmaidīt
pasmaidīt
smaidīt plati
utt…

šīs pārdomas man radās vakar, kad man pajuatāja: kāpēc Tu smaidi? (un šādu jautājumu nedzirdēju piemo reizi) un es domāju, vai ja es raudātu, tad jautātu, kāpēc es raudu?

bet smaids ir viena no labākajām lietām, kas cilvēkam ir dots!

Nja…bet cilvēki jau ir dažādi!!! un citiem ir citādāk?!

cik dīvaini ir, ka nevar izdarīt to kas jādara..
nedar tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka liekas ntas ir galīgi gar’ma kā sanāk – patiesībā liekas galīgi nesanākam… un tad liekas labāk vispaŗ nedarīt!!!
bet tā jau dzīvē nenotiek…
jo lai ko iemācītos ir jasaņemās un pat ja sanāk kļūdīties – jādara, lai iemācītos darīt!!!

nja.. tāpēc vispirms jācenšās padarīt lietas, kuras patīk (palutinot sevi)…

…un tad jāķerās klāt grūtajam…!!!

Man nav laika!
bieži dzirdēts teiciens mūsdienās…
nu kā tas ir – nav laika?!

Patiesība ir tāda, ka cilvēks pats to laiku aizpilda ar to, ko viņš pats vēlās(bet varbūt ar nevēlas?!)

Protams, ir dzīvē pienākumi, kuri vienkārši ir jādara. Piemēram, apciemot vecākus, bet to var darīt tik bieži vai reti, lai tas sagādā prieku!
Un liels pienākums ir: DARBS, lai pelnītu dienišķo maizīti…Bet vienmēr var atrast optimālo variantu un darīt to, kas patīk vairāk…

Tikai ir jāzin, kas patīk!

domāju, ka savā dzīvītē nemaz neesmu darījusi daudz, to kas man nepatīk…!!  ravējusi bietes bērnībā… Un tad vēl tie sīkie darbiņi, kurus strādāju līdz Amerikas braucienam…
es zinu:
* es nekad neravēšu bietes… protams, kopt dārzu, kur aug rozes un apcirpti krūmi un ir mīlīgs mauriņš, ir pavisam kaut kas cits…

* nenodarbošos ar tirzniecību…

arī pašreizējā darba vieta man patīk, jo tur var runāties ar cilvēkiem… un dažkārt gadās tādi cilvēki, kuri iesūc – gribas runāties ilgi, bet viņi pajautā un aiziet…
nja…
kaut kā šķiet, ka šis darbs drīz būs mani izsmēlis… tālāk gribētos savu laiku aizpildīt ar darbu, kas kaut ko organizē…
tikai nezinu, ko organizēt?- tāds ir jautājums!

dažkārt “nav laika” ir tikai spārnota, diplomātiska frāze, kuru sakām, lai cilvēkam nav jāsaka: Nē! Atšujies!
arī brīvajā laikā ir jādara tas, kas patīk … un tad nevarēs teikt: nav laika! 🙂

Man patīk pulksteņi, kuri nevis nervozi tikšķ uz priekšu, bet mierīgi slīd…
Un kāda ir starpība vai pa dzīvi cilvēks iet tā nemierīgi dauzīdamies vai mierīgi…

Kur dabūt šādu mieru?.. kurš nāk reizē ar neredzamu klusu prieku… Nekas dzīvē tāds nenotiek, be es varu teikt man iet labi… labi ir tā vienkārši būt…

varbūt tas ir vecums, bet arvien vairāk sāk nevajadzēties citi cilvēki… un tomēr pēc manām domām tas ir bīstami palikt bez saskarsmes ar citiem…
tas var būt īstens egoisms 😦
egoisms ir kaut kas pretējs mīlestībai…
jo man jau liekās ka mīlestība satur šo pasauli…
bet naids, dusmas, ienīšana… visbeidzot karš to iznīcina…

lielākā laime būtu vienkārši eksistēt un mierīgi domāt
kā smilšu graudiņi izpirst cauri smilšu pulkstenim
kā bezvējaina ūdens virsma, kur var redzēt atspīdumu
kā sekundes rādītājs slīd pāri pulksteņa cipāriem(neaizķeroties)

līdz šim nezināju ..
kā tas ir nīst…
šonedēļ uzzināju…
tas ir briesmīgi..
tas izsūc spēkus, padara mani vāju …
bet īsti nesaprotu kā tas darbojās? ir jāredz kāds cilvēks, lai viņa katra kustība izraisītu naidu, dusmas, nosodījumu…

man gan
īsti nav saprotams, priekškam vispār vajadzīgas ir šāda emocija kā ienīšana…
nevienam tā labu mu nedod, kā vien abiem cilvēkiem vairo sāpes un nepatikšanas…

varbūt tas ir tā:
briesmonis jāmīl, lai tas pārvērstos par princi…
bet ja tas briesmonis grib palikt par briesmoni
un mīlestību viņam nevajag..
ko tad?
vai turpināt nīst?
labāk jau ir mīlēt, bet ko darīt, ja mīlestības pietrtūkst?
jo briesmonis to ir paņēmis un iztērējis pārāk daudz domādams, ka tā mav mīlestība, bet toletes papīrs!
bet patiesībā nemaz nedrīkst nosodīt briesmoni, jo briesmonis jau patiesībā nezin, ka mīlestība ir mīlestība, nevis toletes papīrs vai dubļi, kas ar kājām jāmin!!!

vienkārši ir nogurums…
ir izdarīts tas kas nebija jādara…
to ko vajag paliek šodienai neizdarīts
nu cerams nākotnē varēs izdarīt… un miers!!

domājot šovakar…ir jādomā daudz…

1) šis ir informācijas laikmets ar daudz informāciju… patiesībā informācija ir tik virspusēja, ja ko konkrēti vajag atrast!!! bet šajā visā ir labi paturēt vajadzīgo informāciju un nevajadzīgi AIZMIRST!!!

2) pilnīgi janodrebinās kā tas ir izjust otra cilvēka dusmas… šodien dzirdēju Tv, ka māksliniecei H.H. ir bail no agresīviem, negatīviem cilvēkiem… laikam, varu teikt, ka man ir bail no agresīviem cilvēkiem.. bail… agresīviem, nosodošiem, dusmīgiem…
protams, panest viņu klātbūtni varm, bet laikam man man pilnīga mīlestība….

3) kā tas ir…
kā cilvēki uztver lietas?
notiek kaut kas labs…
notiek kaut kas slikc…

negatīvi – noraidoši, agresīvi…
pozitīvi – mēģināt rast kompromisus…
vienaldzīgi – aizejot vai neizrādot attieksmi…

4) galvenais, saglabāt saikni ar citiem cilvēkiem un nenoslēgties….
un apvainotos uz kādu vai pat visu pasauli…
tad cilvēks paliek vientuļšs…
jo tik labi dažkārt ir ar kādu aprunāties tā vienkāŗši ne par ko 🙂

5) rakstot cilvēks domā..
ierauga savas domas un domu turpinājumu, dzimstot jaunām domām!!!

un tad vēl domāju,ka labi ka ir internets, nevis šitas jāraksta un jākrauj papīra kaudzē!!!

tādas man domas domājās…

Ja esi atradis šo tīmekļa vietni..

forši…

ja neesi atradis – tad nemeklē…

šodien ārā bija vējš + lietus…

domāju par šīs dienas tēmu… sākumā ir azarts rakstīt: EMOCIJAS Tās bija spilktākās pārdomas šodien….

šonedēļ domu vējavās pūta stipri vēji, ka drošvien tika izmalti daudz miltu(cerams, ne rūkti 😦 )

nja… emocijas sita augstu vilni!!! kātrējo reizi nenoturējos uz viļņa… Vai kādreizesat iekrituši vilnī? kad nirsti uz augšu, bet vilnis vēl nebeidzās!!! es esmu… tonakt viļņi bija lieli un meklējot atspirdzinājumu, ieniru okeānā… pēctam krastā jutos kā no jauna piedzimusi… zeme grīļojās.. kaut gan zeme negrīļojās! biju bezspēkā no nesvara stāvokļa iznākusi svara stāvoklī…

Emocijas.. ar tām jūti.

Man patīk emocijas… tās mēdz būt labas un tad tik slikti… emocijas ir saistītas ar nervu darbību un cilvēka tempermentu! lietderīgākais, ko uzzināju šodien. Ja kādam ko saka, jācenšas pielietot mazāk emocijas, lai cilvēks uztver teiktā saturu, nevis trakās emocijas! Bieži gadās tā, ka cilvēki runā un viens otru neuztver, jo pārāk tverās pie emocijām, nevis būtības!!! Un galvenais ir nevarīties emocijās, bet likt emocijām sekot saprātam….

Gandrīz gads pagājis kopš šī bloga izveides. Izdomāju, apvienot šeit dienasgrāmatas sadaļu, kurš man iepriekš bija atsevišķs blogs. Šī doma man šķita laba, jo gribētu lai arī internetā es būtu kāda esmu nevis mani var atrast no vienas puses. un kas to zin? Varbūt kādu dienu man būs tikai viens blogs vai mājas lapa.  Pagaidām mājas lapu neredzu iemslu taisīt.

Bet bez savu domu izrakstīšanas es nespēju dzīvot, kaut arī tās, kā citi saka, ir tādas kā visparastākajam mūsdienu cilvēkam.